WPW (WPW) EKG sindroms. Pazīmes, ka tā ir

Ar pārmērīgu sirds mehānisma kambaru daļu ierosmi tiek diagnosticēts WPW sindroms. Iedzimta vai iegūta anomālija ir saistīta ar papildu atrioventrikulāro ceļu klātbūtni inervējošajam impulsam. EKG pazīmes tiek uzskatītas par galīgās diagnozes pamatu.

Kas ir Wolff-Parkinson-White (WPW) sindroms?

Elektrokardiogrāfisko parādību raksturo spontāni attīstās tahikardijas paroksizmas. Dabisko ritmu traucē Kenta saišķis - patoloģisks inervējošs pinums, kas atrodas starp kreiso vai labo atriumu un vienu no kambaru nodaļām.

Kardioloģiskā parādība nav pietiekami pētīta, lai prognozētu pakāpi un novērtētu dzīvībai bīstamu apstākļu risku.

Zinātnisko pierādījumu bāzei un skaidrojumam ir nepieciešams:

• WPW sindroma etioloģiskie faktori;
• traucējumu patoģenēze;
• klīniskā un elektrofizioloģiskā kursa iespējas;
• metodes, kā ārstēt pacientus ar sirds kambaru pārmērīgu uzbudinājumu.

Kardioloģiskās parādības izpētes vēsture ir gandrīz 100 gadus veca. Sindromu pirmo reizi atklāja Pols Vaits, pie kura 1928. gada 2. aprīlī vērsās pacients ar sūdzībām par ātru sirdsdarbību. Elektrokardiogrāfiskā izmeklēšana atklāja novirzes QRS kompleksā kombinācijā ar saīsinātu PQ intervālu.

1930. gadā Londonas kardiologi Volfs un Parkinsons detalizēti sistematizēja 11 līdzīgus gadījumus. Viņi definēja patoloģiju kā netipisku saišķu bloku kombināciju jauniem pacientiem ar veselīgu sirdi.

WPW sindroms EKG pazīmes izpaužas kā neparasti īss PQ intervāls - attālums (kontrakciju laika intervāls) starp atbilstošajām virsotnēm. Parasti šis skaitlis ir 0,12-0,18 sekundes.

Diagnostikas zīme atspoguļo inervējošā impulsa tranzīta laiku caur atriāciju no atrioventrikulārā pinuma līdz miokarda kambaru procesiem. Agrīna uzbudinājuma rezultātā rodas tahikardijas traucējumu deltveida vilnis.

WPW sindroma cēloņi

Iedzimtu aritmiju izraisa papildu atrioventrikulāro šķiedru veidošanās sakarā ar nepilnīgu kardioģenēzi embrija periodā. Pētnieki galveno WPW sindroma cēloni sauc par daļēju muskuļu audu regresiju šķiedru gredzenveida struktūru rašanās un attīstības laikā.

Šādi audi veidojas sirds mehānisma trikuspidālajos un mitrālā vārstuļa elementos. Papildu inervācijas saišķi dabiski attīstās embrioģenēzes sākumposmā.

Pārpalikušās muskuļu šķiedras, kas savieno ātrijus ar kambaru sekcijām, un tajās esošie kanāli, kas vada elektroķīmiskos impulsus, tiek pilnībā iznīcināti pēc 5. grūtniecības mēneša. Ar traucētu šķiedru gredzenu kodēšanas procesu ar atrioventrikulāriem ceļiem tiek saglabātas gludās muskuļu šķiedras. Pārmērīgas inervējošas līnijas, kas iet caur tām, izraisa sirds ritma paātrināšanos tahikardijas veidā.

Iegūtais WPW sindroms galvenokārt attīstās jauniem vīriešiem vai pusaudžiem. Papildu AV kanālu parādīšanās tiek uzskatīta par ģenētiski noteiktu novirzi. Kardioloģiskā paroksizmālā stāvokļa ģimenes iedzimtajai formai ir raksturīgs lielāks skaits pārmērīgu inervējošu ceļu nekā iedzimtiem traucējumiem.

Sindroma patofizioloģija

Miokarda ierosmi veic caur 2 kanāliem, no kuriem viens ir patoloģisks. Impulss, kas inervē sirds muskuli, rodas sinusa mezglā. Orgāna normālas darbības laikā tas izplatās caur dabiskajiem atrioventrikulārajiem pinumiem

Anatomiskās un morfoloģiskās izmaiņas kombinācijā ar patofizioloģiskiem traucējumiem noved pie tā, ka signāls par kontrakciju sasniedz miokardu caur īsāku Kenta saišķi. Tā rezultātā palielinās sirdsdarbības ātrums. Tas ir fiksēts uz elektrokardiogrāfiskās lentes, samazinot PQ intervālu. Pēc inervējošā impulsa priekšlaicīgas ierašanās pārējie kambari ir satraukti, saņemot komandu caur dabisko AV kanālu.

30% klīniski ziņoto gadījumu iegūtā WPW sindroma patofizioloģiju papildina:

1. Ebšteina anomālija. Iedzimts trikuspidālā vārsta defekts ar displāziju un iekļūšanu labās kambara daļas telpā.
2. Mitrālā vārstuļa prolapss. To izraisa vārstu sistoliskais prolapss (izvirzījums) kreisā ātrija dobumā.
3. Anatomiskas un morfoloģiskas anomālijas un fizioloģiskas disfunkcijas starpdziedzera vai starpnozaru membrānā.
4. Fallota tetrada. Izplūdes trakta stenoze tiek kombinēta ar aortas dekstropoziju un citiem traucējumiem.
5. Saista šķiedru displāzija. To izraisa ģenētiska vai iedzimta kolagēna sintēzes kavēšana.

WPW sindroma patofizioloģisko ainu raksturo iedzimta hipertrofiska kardiomiopātija. Traucējumi izpaužas kā labās vai kreisā kambara sieniņu palielināšanās, vienlaikus saglabājot normālu iekšējās telpas tilpumu.

Etioloģija un patoģenēze

WPW sindroms, kura EKG pazīmes rāda saīsinātā PQ intervāla slīpumu, tiek diagnosticēts aptuveni 4 pacientiem no 100 000. Sadursmē galvenā impulsa kambaru daļās ar neparasti paātrinātu, saplūstošais QRS komplekss tiek deformēts un paplašināts.

Šo efektu elektrokardiogramma reģistrē kā PQ intervāla alfa leņķa standarta slīpuma izmaiņas. Pārmērīga uzbudinājuma miokarda pievienots pārkāpšanu repolarizāciju. Notiek paroksizmāla supraventrikulāra tahikardija, kas ir WPW sindroma galvenā patoģenētiskā iezīme. Priekškambaru fibrilācija attīstās, izraisīja apļveida vilnis līdzīgu uzbudinājuma ātrijos.

Sirds traucējumu etioloģiskie faktori nav precīzi noskaidroti. Attiecības starp WPW sindromu un kardiomiopātiju, iedzimtas tipam ir konstatēts - sirds muskuļu slimība, kas saistīta ar sarežģītām specifiskām morfoloģiskām un funkcionālām izmaiņām struktūrā ērģeles. Supraventrikulārās tahikardijas attīstību veicina neirocirkulācijas distonija, hipertireoze vai šo patoloģiju kombinācija.

WPW sindroms izpaužas fonā:

• sirds išēmija;
• miokarda infarkts;
• reimatisms;
• disembrioģenēzes stigma.

Papildus Kenta saišķim patoloģisko impulsu priekškambaros pārnēsā Maheima šķiedras, Džeimsa ceļi, Brehenmanhas trakts. Tie apvieno dažādas orgāna daļas vienā funkcionālā mehānismā.

WPW sindroma klasifikācija

PVO ir izstrādājusi vadlīnijas sirds kambaru tahikardiskās pārmērīgas ierosmes veidu noteikšanai. Pasaules Veselības organizācijas eksperti ierosina atsevišķi nošķirt sindromu no Volfa-Parkinsona-Vaita parādības.

Pēdējais tiek diagnosticēts ar elektrokardiogrāfiskām pazīmēm inervējošā signāla pārejas laikā papildu AV ceļi un overexcitation ventrikuļu sadaļām bez papildu klīnisko simptomi.

WPW parādībai nav izteiktu atrioventrikulāru savstarpēju tahikardijas traucējumu izpausmju. Sindroms ir saprotams kā kombinēto overexcitation no ventrikulu ar aritmijas simptomiem.

Atkarībā no morfoloģiskā substrāta klātbūtnes un izplatības sirds anomālija tiek klasificēta kā traucējums ar papildu AV šķiedrām vai specifiskām muskuļu struktūrām.

Pirmā forma WPW sindromu raksturo gaitā pārsniegšanu impulsu caur:

• kreisais vai labais parietālais atrioventrikulārais mezgls;
• mitrālā-aortas šķiedru audi;
• sānu priekškambaru šķiedras;
• Valsalvas sinusa aneirisma vai centrālā sirds vēna;
• starpsienas vai paraseptālie savienojumi.

Pēc vadošu muskuļu šķiedru veida izšķir sindroma AV-fascikulāro un miokarda labo kambara šķirnes. Zemāk ir sirds patoloģiju klasifikācija atbilstoši klīniskajiem simptomiem.

Latents WPW sindroms

Patoloģija izceļas ar latentu gaitu. Slēpta tahiaritmija tiek atklāta nejauši - pārbaudot orgānu ar elektrofizioloģisko metodi. Sirds kambariem tiek piegādāta aprēķinātā stipruma un sprieguma strāva. Ar šādu stimulāciju izpaužas pārmērīgs uztraukums.

Nenormāli inervējošie kanāli vada impulsu retrogrādi. Standarta elektrokardiogrāfiskā izmeklēšana neieraksta PQ intervāla samazināšanos, un nav nekādu pazīmju par delta viļņa izmaiņām. Slēptai formai raksturīgas nelielas tahikardiskas paroksizmas.

WPW manifesta sindroms

Šāds pārkāpums tiek konstatēts pastāvīgu delta viļņu izmaiņu klātbūtnē elektrokardiogrāfiskajā ierakstā. Manifestējošo patoloģijas formu raksturo pārmērīga uzbudinājuma impulsa vadīšana gan pa retrogrādu, gan pa antegrādu AV ceļu.

WPW sindromam ir izteikti klīniskie simptomi, kas izpaužas kā bieža paroksizmāla abpusējas tahikardijas lēkme. EKG pazīmes, kas liecina par anomālijas izpausmes formu, ir saistītas ar delta viļņa alfa leņķa palielināšanos, paplašinoties sirds kambaru miokarda sekcijai, kas priekšlaicīgi tiek inervēta no Kenta saišķa.

WPW B tipa sindroms

Tiek novērota pārmērīga labā atriuma ierosme pirms saraušanās impulsa normālas pārraides. Wolff-Parkinson-White sindroma B tipam raksturīga pārmērīga labā kambara gludo muskuļu šķiedru aktivitāte, kas notiek secīgi.

Šis neparastais efekts ir saistīts ar delta viļņa laika neatbilstību abos ātrijos. Secīga inervācija noved pie Viņa saišķa kreisā zara blokādes. Klīniskie gadījumi, kas pilnībā neatbilst B tipa definīcijai, bet arī neatbilst A šķirnes īpašībām.

Pārejošs WPW sindroms

Īpašas novirzes elektrokardiogrāfiskajos ierakstos parādās sporādiski. Intervāli starp zīmēm var būt nozīmīgi. Šajā laikā EKG rādītāji paliek normāli.

Pārejošo formu nosaka mērķtiecīgas diagnostikas darbības, lai radītu apstākļus pārmērīgai sirds kambaru sekciju ierosmei. Šīs procedūras ietver stimulāciju caur barības vadu, intravenozu ATP vai Finoptin injekciju.

Pārtraukts WPW sindroms

Patoloģijas formu raksturo pārejoša kambaru sekciju pārmērīga uzbudinājuma kombinācija ar sinusa aritmiju un pārbaudīta tipa epizodiska abpusēja AV tahikardija.

Intermitējošs sindroms atšķiras no citām sirds anomāliju formām, mainoties pārmaiņām paātrinātā inervējošā impulsa ceļos. Ārpus paroksizmāla uzbrukuma elektrokardiogrāfiskā izmeklēšana par pārmērīga sirds kambaru uzbudinājuma pazīmēm neatklāj.

Netipisks WPW sindroms

Šī sirds anomālijas forma atšķiras ar daļēju EKG pazīmju klātbūtni ar raksturīgiem klīniskās ainas traucējumiem. PQ intervālam pacientiem ar netipisku sindromu ir nemainīgs garums neatkarīgi no paroksizmāliem krampjiem.

Galveno šī stāvokļa iemeslu sauc par atrioventrikulārās pauzes kombināciju inervējošās transmisijas pārnešanā impulss ar neparastu ierosmes signāla pāreju gar Maheima šķiedrām sazarojās no centrālās ass Viņa saišķis.

Jādomā, ka PQ intervāls netiek saīsināts priekškambaru blokādes dēļ. Klīniskais attēls ir epizodisks, netiešs un neskaidrs. Netipisks sindroms tiek diagnosticēts pacientiem ar PQ intervālu 120 ms vai vairāk ar skaidrām tahiaritmijas pazīmēm.

Klīniskās diagnostikas kritēriji

Patoloģiskus traucējumus sirds mehānisma darbā nosaka objektīvas un subjektīvas pazīmes. Pirmie tiek noteikti saskaņā ar kardiologa pacienta sākotnējās izmeklēšanas rezultātiem, turpmāko aparatūras procedūru komplektu kombinācijā ar stimulējošu vielu ieviešanu, ja nepieciešams. Subjektīvo klīnisko diagnostikas kritēriju pamatā ir sirds aritmiju noteikšana.

Šie simptomi atbilst WPW sindromam, kas ļauj aizdomas par novirzi:

• sirdsdarbības paroksizmāls paātrinājums, ko neizraisa ārēji faktori;
• vispārējs vājums;
• ātra noguruma sajūta;
• pastiprināta svīšana;
• periodiska ģībonis;
• spontāns reibonis, kas rodas;
• gaisa trūkuma sajūta;
• elpas trūkums ar minimālu piepūli vai miera stāvoklī;
• sašūšanas sāpes krūšu rajonā;
• pirkstu nejutīgums.

Šie simptomi netiek uzskatīti par precīziem WPW sindroma klīniskajiem kritērijiem, taču tie tiek ņemti vērā, nosakot diagnozi. Šādas izpausmes kalpo par pamatu padziļinātas pārbaudes iecelšanai.

Kā tiek diagnosticēta patoloģija?

Tiek veiktas klīniskās un instrumentālās darbības. Galvenā diagnostikas metode ir elektrokardiogrāfija. Visaptveroša pārbaude ietver fizisku pārbaudi, laboratorijas testus, aparatūras procedūras. Dažus sirds patoloģiju veidus ir grūti diagnosticēt.

WPW sindroma EKG pazīmes bieži ir smalkas. Šādu klīnisko ainu izceļas ar latentu, netipisku, intermitējošu slimības formu. Patoloģijai bieži vien nav citu fizisku simptomu, izņemot tahikardiju.

Lai noteiktu diagnozi, tiek noteikti šādi laboratorijas testi:

• bioķīmiskais asins tests, lai noteiktu augstu kālija, nātrija, kreatinīna saturu, kas raksturīgs WPW sindromam;
• koagulogramma, kuras mērķis ir noteikt hematoloģiskos faktorus, kas ietekmē koagulāciju;
• alerģisko zāļu jutības tests;
• hematoloģiskā šķidruma lipīdu spektrs, kas parādīts pacientiem ar fizioloģisku tendenci attīstīties sirds un asinsvadu patoloģijām.

No aparatūras pasākumiem tiek izmantota elektrokardiogramma saskaņā ar Holtera metodi, kas ietver ikdienas uzraudzību vai ilgāku sirds ritmu ierakstīšanu.

Ar latento slimības formu pašreizējā stimulācija ir efektīva, kas ļauj aktivizēt patoloģiskus ceļus inervējošā impulsa vadīšanai. Lai izraisītu aritmijas paroksizmu, tiek izmantots barības vada trakts.

Vienlaicīgas sirds slimības, kas saasina WPW sindromu, tiek noteiktas ar ultraskaņu. Ultraskaņas diagnostika ir efektīva, ja tahikardijas traucējumi tiek kombinēti ar kardiomiopātiju.

Endokarda elektrofizioloģiskā izmeklēšana tiek uzskatīta par informatīvu metodi, lai noteiktu anomālijas latento formu. Tehnoloģija paredz pārmērīga uzbudinājuma reģistrāciju uz orgāna iekšējām virsmām.

Endokarda EPI precīzi nosaka inervējošā signāla lokalizāciju, morfoloģisko struktūru un patoloģisko vadīšanas kanālu skaitu. Metode ļauj diferencēt patoloģiju un izvēlēties adekvātu zāļu terapijas taktiku.

Wolff-Parkinson-White (WPW) sindroma pazīmes EKG, klīniskā aina

Neparasts sinusa impulss, kas iet caur Kenta saišķi, uzbudina daļu no kreisā kambara reģiona pirms atriju atlikušo sektoru inervācijas ar signālu, kas seko dabiskajam atrioventrikulārajam ceļi.

Šāda patoloģiska parādība tiek parādīta elektrokardiogrāfiskajā ierakstā, samazinot PQ. Raksturīga EKG pazīme anomālijai ir kreisā vai labā kambara muskuļu slāņu secīga inervācija.

Tas atspoguļojas elektrokardiogrāfiskajā lentē kā izmaiņas aizraujošā delta viļņa alfa leņķa slīpumā. Tas iegūst robainas un paplašinātas virsotnes augšupejošā R viļņa ceļgalā.

Klīniskais attēls ir atkarīgs no sirds anomālijas formas, papildu ceļu skaita, impulsu pārraides veida. Sindroma raksturīgā EKG pazīme tiek uzskatīta par secīgu priekškambaru ierosmi, nevis vienlaicīgu, kas raksturīga normāli funkcionējošam orgānam.

Klīniskajā praksē ir reģistrētas traucējumu starpposma formas ar A un B tipa kombinētajām īpašībām. Anomālijas klīniskais attēls un EKG pazīmes ir dažādas, kas ne vienmēr ļauj noteikt sirdsdarbības traucējumus ar precīzu diferenciāciju.

Ārstēšana

Ja nav izteiktu tahikardisku paroksizmu, slimība neprasa medicīnisku iejaukšanos.

Ārstēšana ir paredzēta tikai pacientiem ar hemodinamiski nozīmīgām paroksizmām, kas pavada:

• periodiska ģībonis - ģībonis;
• paroksizmālas un bieži atkārtotas durošas sāpes krūtīs, kas raksturīgas koronārās sirds slimības stenokardijas formai;
• smaga arteriāla hipertensija;
• skaidras funkcionālu orgānu mazspējas pazīmes.

WPW sindroms, kura EGC pazīmes var nebūt, ar draudīgu klīnisko ainu, tiek simptomātiski ārstēts ar ārēju vai transezofageālu sirds elektrisko stimulāciju.

Aritmisko un sāpīgo izpausmju atvieglošanai ir efektīvas refleksu-vagālās manipulācijas, miega artērijas sinusa masāža un zāļu terapija. Zāles, ko lieto Volfa-Parkinsona-Vaita sindromā, ir parādītas tabulā.

Narkotika	Farmakoloģiskā grupa	Devas režīms
Amiodarons	III klases antiaritmisks līdzeklis	150-450 mg intravenozi vienā devā
Propafenona hidrohlorīds	IC klases antiaritmiskais līdzeklis	150 mg dienā 3 dalītās devās iekšķīgi
Verapamils	Kalcija kanālu inhibitors	5-10 mg IV ar ātrumu 1 mg / min.
Diltiazems	IV klases antiaritmisks līdzeklis	90 mg 2 reizes dienā
Sotasol	Antihipertensīvs līdzeklis	80 mg 2 reizes dienā

Pacienti ar anomāliju ar smagiem klīniskiem simptomiem ir norādīti mūža atbalstošai antiaritmiskai terapijai.

Ķirurģija WPW sindromam

Ķirurģiska iejaukšanās tiek veikta ārkārtas situācijās, lai iznīcinātu papildu ceļus inervējošā impulsa veikšanai. Dzīvībai bīstamos apstākļos tiek veikta radiofrekvenču ablācija, kas tiek uzskatīta par samērā maigu metodi. Minimāli invazīvā rentgena ķirurģiskā procedūra ietver endovaskulārā katetra uzstādīšanu, kas vada augstas frekvences impulsa elektriskos viļņus. Metode ļauj pilnībā atjaunot dabisko sinusa ritmu.

Komplikācijas

Sirds anomālijas sekas ietver tahikardisku paroksizmu palielināšanos ar vecumu. Slimība ar smagiem klīniskiem simptomiem ar bieži atkārtotiem krampjiem ievērojami samazina dzīves kvalitāti. Iespējama pēkšņa nāve akūtas sirds mazspējas dēļ.

Gaita un prognoze, mirstība

Patoloģiskā stāvokļa attīstības dinamika ir atkarīga no pacienta vecuma, anomālijas formas un vairākiem pavadošiem un ietekmējošiem faktoriem. Ar patoloģiska procesa asimptomātisku gaitu prognoze ir labvēlīga.

Mirstība no WPW sindroma nepārsniedz 4%. Pacientiem ar patoloģisku sirds vadīšanu nepieciešama regulāra profilaktiska izmeklēšana. Ja nav izteiktu EKG pazīmju un klīniskie simptomi neprogresē, pārkāpums tiek uzskatīts par fizioloģisku parādību, kurai nav nepieciešama ārstēšana.

Video par Wolff-Parkinson-White sindromu

SVV sindroms: